Attiecības

Neviena cilvēka dzīve nav iespējama bez ... attiecībām. Atņemiet cilvēkam attiecības un viņš sāk mirt – garīgi, psiholoģiski, emocionāli un visbiežāk arī fiziski.

Attiecību dēļ cilvēki labprāt no daudz kā atsakās. No ērtībām, naudas, reizēm arī no karjeras un labklājības.

Mēs viegli spējam saprast cilvēku, kurš sev daudz ko aizliedz, krāj naudu un visbeidzot iztērē milzīgu summu, lai aizlidotu uz otru pasaules malu pie tuviniekiem vai draugiem, pat ja tur viņš negūst neko citu kā vien tikšanās prieku.

Droši vien esam dzirdējuši, varbūt arī pazinuši kādu, kurš zaudējot dzīves biedru, ļoti drīz   arī pats aiziet mūžībā.

Kāds vīrs, kurš ilgstoši atradies vieninieku kamerā, stāstīja kā, daloties skopajā dienišķās pārtikas devā, viņš centies pieradināt ... žurku.  

 Attiecības starp cilvēkiem var izveidot tikai cilvēki. Tās nevar veidot vienatnē un tās  nav iespējams izveidot tehnoloģijām, pat „visgudrākajām”.

Dievs radot pasauli teica: „Nav labi cilvēkam būt vienam ...” 1. Moz 2:18

Mīlestība ir attiecību daļa, tādēļ vistuvākās attiecības parasti veidojas ģimenē. Ģimenē bērni dzimst turpmākām attiecībām un mīlestībai. Nav viegli atrast tam precīzu apzīmējumu, jo vecāku, bērnu, laulāto attiecībās ir kaut kas Dievišķs (tā būtu jābūt). Laikam tieši tādēļ visvairāk sāp tuva cilvēka pāri nodarījums. To aizmirst ir visgrūtāk, jo ģimenes attiecības nav iespējams nevienā citā vietā ne gūt, ne arī sniegt, kā vienīgi ģimenē.

Laikam visi esam dzirdējuši kādu absurdu (atklāti sakot – nelietīgu) atziņu: „lai mīlētu citus, ir jāmīl sevi”.

Tieši sevis mīlēšanas – patmīlības dēļ izjūk ģimenes, cilvēki cieš no vientulības, bērni kļūst atstumti vai nogalināti jau mātes ķermenī, gudri un veiksmīgi cilvēki kļūst par alkoholiķiem vai ieslīgst citās atkarībās, laulāto attiecības devalvējās vai reducējas perversās formās. Patmīlība iet roku rokā ar paštaisnību, un paštaisnība tikšanos ar otru vienmēr sagaidīs boksa cimdos.

Patiesībā, šajā pasaulē nav neviena normāla cilvēka, kurš sevi jau nemīlētu! Tieši šī iemesla dēļ tiek godināti varoņi, kuri pretstatā sevis mīlēšanai, sevi ziedo citu labā. Tikai retais ir spējīgs spert pretēju soli pašmīlestībai, kura mūsu gēnos „ieprogrammēta” kā pašsaglabāšanās instinkts.

Taču Bībele māca Dievišķo principu – aizliedz sevi!

Bībelē lasām par  Žēlsirdīgo Samarieti. Par to, ka Jēzus atstāja Debesu Godību un kļuva par cilvēku, lai ļautu Sevi nogalināt pie krusta mūsu grēku dēļ. Mēs zinām, ka māte Terēze, atsakoties no sevis mīlestības, tik daudz mīlestības ir devusi slimajiem un trūcīgajiem. Mēs dzirdam, ka misionāri, atsakoties no savām ērtībām, dodas dzīvot ekstremālos apstākļos, lai kādiem cilvēkiem, kurus viņi pat nepazīst, tiktu uzlaboti dzīves apstākļi.

To visu mēs uzzinām tādēļ, ka cilvēki atceras, kāds viņiem lika justies pieņemtiem. Kāds ar viņiem ir vēlējies uzturēt vienkārši cilvēciskas attiecības. Viņi var aizmirst ko esam teikuši, var aizmirst kā izskatījāmies, bet viņi vienmēr atcerēsies kā likām viņiem justies. Un nekad mēs citiem neliksim justies labi, ja vispirms domāsim par sevi.

Bībele saka: „Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” Rom 15:2

Jēzus saka: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi ...” Lk 9:23

Cilvēku starpā pilnīgas savstarpējās attiecības (arī skaidra morāle) nav iespējamas bez Dieva. Mēs esam radīti, lai meklētu Dieva tuvumu:

„Dievs licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, kaut arī Viņš nav tālu nevienam no mums.” Ap d 17: 26-27

Ja cilvēki sakārtos savas attiecības ar Dievu, tiem būs arī normālas savstarpējās attiecības, jo viss, kas ir radīts  pasaulē (t.sk. cilvēks), visumā, makro kosmosā un mikro kosmosā – visam ir jāpagodina Dievu.

Ir kāda ļoti laba ziņa: Attiecības vienmēr ir mainīgas un izpostītas attiecības ir iespējams salabot. Ir iespējams salabot (pārveidot) attiecības ar ģimenes locekļiem, ar tuviniekiem, ar darba kolēģiem, ar priekšniecību, ar apkārtējiem un svešiem cilvēkiem. 

Ir iespējams ... bet, ja vēlamies, lai mūsu dzīvē izveidotos patiesas, īstas un dziļas attiecības ar cilvēkiem,  jāsāk tās veidot ar Dievu!

Patiesība

Kas ir patiesība? Vai vispār pasaulē eksistē absolūta patiesība? Varbūt vienkārši ir „katram sava patiesība”?

Starp apzīmējumiem „patiesība” un „taisnība” droši varam likt vienlīdzības zīmi, bet  palūkosimies no patiesībai pretējā skatu punkta. Mēs visi zinām, un neviens arī to nenoliegs, ka pastāv nepatiesība. Nepatiesības rezultāts ir civilizētā sabiedrībā vispārpieņemtās tikumiskās ētikas degradācijas ceļš. Sākumā cilvēks (savtīgu interešu vai kāda lobija ietekmēts) pārstāj būt objektīvs savos vērtējumos. Turpinot rīkoties neobjektīvi, šāds cilvēks zaudē godaprātu (apklusina sirdsapziņu). Lai panāktu sev vēlamo notikumu virzību, lietā tiek likti meli, kā rezultātā turpmākie notikumi visbiežāk sāk melim diktēt savus likumus. Kad negodīga jeb melīga rīcība sāk kļūt par pašsaprotamu, ir pārkāpta robeža, aiz kuras sākas nekrietnība.  

Bībele māca: „Katra netaisnība ir grēks”. /1. Jņ 5:17/

„Nedariet tiesā netaisnību nedz ar olekti, nedz ar svaru, nedz ar tilpuma mēru.” /3. Moz 19:35/

Otrs pretstats patiesībai ir tautā sauktā – puspatiesība. Tiek pasniegta tikai daļa no patiesas informācijas, tā informācijas saņēmējam radot nepatiesu priekštatu.Uz šādām puspatiesībām, faktiski meliem, tiek balstīts reklāmas bizness visā pasaulē. Ar šādām puspatiesībām savu lēmumu pieņemšanu pamato visi korumpētie ierēdņi. Nepatiesības iniciators vienmēr ir Dieva ienaidnieks – melu tēvs /Jņ 8:44/. Nepatiess un nekrietns cilvēks ir tikai šī ienaidnieka sasaistīts upuris. Neviens cilvēks nevar ar pilnu autoritāti apgalvot, ka viņš ir patiess, bet kristiešiem pieder unikāla iespēja ne tikai atzīt patiesību, bet tai arī piederēt – dzīvojot Patiesībā.

Jēzus saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. /Jņ 14:6/

Vienīgā absolūtā Patiesība ir Dieva Vārds. Dzīvais Vārds – Jēzus Kristus un Rakstītais Vārds – Bībele. Dzīvot Patiesībā nozīmē padarīt to par savas dzīves sastāvdaļu, baudīt tās augļus. Patiesība iznīcina vainas apziņu, tā atbrīvo no bailēm, Patiesība ļauj atmest slēpšanos. Tikai patiesība sniedz īstu brīvību.

Jēzus: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” /Jņ 8: 32/

Un tomēr, lai atzītu Patiesību un dzīvotu tajā vienmēr, ir vajadzīga vispārākā drosme. Tādu spēj dod  tikai Jēzus Kristus. Taču Viņš dod ne tikai drosmi, kopā ar to Viņš dod arī apsolījumu: „Es esmu nācis, lai jums būtu dzīvība un pārpilnība” /Jņ 10:10/